Aristotelis (384 - 322) uzskatīja, ka politika ir zinātne par praksi, par to, kas cilvēkam un valstij ir augstākais labums, kura pilnīgs piepildījums sniedz svētlaimi. Tikai svētlaimei piemīt pašpietiekamības(autarķijas) kvalitāte, un tā vienmēr ir mērķis, bet nekad nav līdzeklis. Politiskā taisnīguma īstenošanās ir iespējama tikai starp brīviem un vienlīdzīgiem cilvēkiem, kas pieder vienai kopībai. Cilvēks savā būtībā ir politiska būtne, un valstī noslēdzas cilvēka politiskās dabas ģenēze. Valsts ir primāra pār indivīdu. Ļaunums ir cilvēka tikumiskās sabojātības rezultāts. Monarhija balstās uz paša monarha augstām īpašībām, kas paceļ viņu pāri visiem un ir pati dievišķākā no visām formām, taču reālajā dzīvē tā sastopama ļoti reti. Aristokrātijā valda tikumiskā ziņā labākie cilvēki, un tur sakrīt "kārtīgs vīrietis" un "labs pilsonis". Polītijā kā pašā labākajā no valsts formām valda vairākums kopīga labuma vārdā. Likumu uzdevums - reglamentēt visas cilvēka dzīves sfēras, turklāt "tas, ko likums nepavēl, tas to aizliedz". Likumam ir piespiedu spēks, un cilvēkam tm jāpakļaujas.