Kontinentālās plātnes visu
laiku atjaunojas, veidojot jaunas virsmas, īpaši okeāna dzelmē.
1920. gadā Alfrēds Vegeners pirmo reizi izvirzīja teoriju, ka Zemes garoza kustas tieši tektonisko plātņu kustības rezultātā. Sākotnēji šī teorija neguva atbalstu no pārējiem zinātniekiem. Teorijas atdzimšana notika 1960. gadā, kad tika iegūti dati no okeānu dzīļu mērījumiem, kuri liecināja par plātņu paplašināšanos.
Pirms aptuveni 750 miljoniem gadu sāka sadalīties senākais zināmais superkontinents — Rodīnija. Laika posmā pirms 600 — 540 miljoniem gadu eksistēja superkontinents Pannotija, beidzamais superkontinents bija Pangeja, kas sadalījās pirms 180 miljoniem gadu.